Ja cilvēkam dzīvē viss kārtībā, tad tāds parasti maz runā par lietām, kas pasaulē ir draņķīgas. Kad ir labi, tad negribas pat domāt par slikto. Cilvēkiem vispār mēdz būt vēlme izvairīties izcelties ar nepatīkamu tēmu cilāšanu, kamēr vien diskomforts no nerunāšanas nepārsniedz diskomfortu no runāšanas. Ja personīgajā dzīvē (vai citā aspektā) dzimuma dēļ nevar ērti izpausties, jo apkārtējie mēģina iedzīt pārāk šaurā rāmītī, tad nākas vien runāt par feminismu, lai mēģinātu risināt personisko bēdu.

Cits aspekts - varbūt ne mazumam sieviešu gan nerunāšana par feminismu, gan nesūdzēšanās par personisko dzīvi nāk nevis no problēmu neesamības, bet gan no nevēlēšanās piesaistīt tām apkārtējo uzmanību.