Ir gradācijas, "spektrs", he he. Sekojot diegabikša "intelektuālajai attīstībai", es teiktu, ka viņš tikai daļēji ir īstenticīgais (varbūt kādi 50-60%), ir zināma daļa finansētības un oportūnisma, un lielākā daļa vienkārši cilvēknīšana, nihilisms, heits, solipsisms, emocionāla nestabilitāte - kas nav tas pats, kas īstenticība.
Īstenticīgie ir ar metafiziskām pārliecībām un substrātu (pat ja aplamu - piemēram, Ļeņins tiešām bija īstenticīgais, Staļins savukārt mazāk), diegabiksis vispār nav spējīgs pacelties jebkādā metafiziskā līmenī. Tto varētu norakstīt uz žurnālistikas studijām, varbūt kaut kur interneta atbalss kambari, medijos vai Zviedrijā izskalotām smadzenēm.
Tu rakstīji par Sorosu kā īstenticīgo, bet, zinot viņa, khem, "ekonomisko vēsturi", es teiktu tieši pretējo, varbūt ticības tur ir kādi 30-35%.
Piemēram, Guy Verhofstadt (kopā ar daudziem citiem eirokrātiem) savā nišā tiešām varētu būt īstenticīgie. Jāpievērš uzmanība videi, no kurienes viņi nāk - Verhofstads no Beļģijas, Junkers no Luksemburgas - tās faktiski nav valstis, un tas vien jau daudz ko izskaidro, kā arī kontributē lielākam īstenticības (vismaz EU totalitārisma) koeficientam. Kad vecie purkšķi sāk runāt kaut ko citu nekā EU administratīvās lietas, piemēram, hipiju sviestu, tur īstenticības koeficients dramatiski krītas.
Tiesa, līdzīgi apstākļi var darboties arī tieši pretēji - no mazām valstīm nākušie tieši var uzsvērt nacionālo identitāti, neatkarību, spītību, pašnoteikšanos, "Belģījā" tie būtu flāmu nacionālisti - kas arī uzreiz paskaidro, kāpēc kataloņi faktiski izveidoja trimdas valdību tieši tur.