daži ļoti savādi izteikumi.
Pirmkārt, ar ko tad Tu pamatotu "dzīvi kā tādu"?
- ja Tu vispār spēj to definēt, tad vai nesanāk vel mistiskāk - kaut kāda nenosakāma substance, kas radījusi pati sevi, kurā visi visus citus izmanto tikai savu vēlmju projekcijām? Vai arī kaut kāda "mistiska sava viedokļa" paušana pēkšņi, bez jebkāda pamatojuma kļūst par to aksiomu, kurā balstīta visa pastāvošā matērija?

un savādi arī par to, ka morāle esot tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai???
a vot i nē!! un īpaši nē no kristiešu pozīcijām raugoties.
- jo pirmkārt, ievērot morāles prasības vispār ir ļoti nepopulārs lēmums, otrkārt, tas ir Jēzus pausts - neviens kristietis, pat ne kristietis, neviens ticīgais, nosauksim to tā, NETIEK Dieva "apciemots" vai "piemeklēts" viņa nopelnu dēļ, vai jebkādas rīcības pamudināts, bet tikai - no pašas par sevi pastāvošās žēlastības,
kurai morāle lūk, tieši tādēļ ir derīga, ka tai jāpastāv kā pašmērķim, pretējā gadījumā tānemaz nebūs morāle

pšs,
:)