kleptomāns nozaga kraukšķīgu maku no paroces nozaga no cakota galdauta ar kristāla šampanieti izvilka no svārku apakšas un uz gulbīša prom pāri ezeram pie pils un parks ir starāks par visu kas viņa ozoliem noēnots saskaras ar katarsi ir viņam viens šlipses piemērs kaklasiksnas atvēršanas manifestējošais bet viņš nejokojas dzīve ir nopietna un visi kas stājas mūžības priekšā ir nolaisti lejā pa striķi kur viņi apgūst senstūrainas patiesības ēnas un kartētas atribūtu atbiras ir viņiem visiem vienā kulē saliktas klusējot uzzinātās sastatnes un man bija cirks aiz stikla mājās pie sienas logs tāds izcirsts un varēja tur novērot kā kaimiņu kaķi lēkā pa cilvēka līķi viņi bija izcirtuši viņam sirdī ligzdu un tur ieturējās kā klajā laukā būtu mīnugunis samestas un tās tur dejotu ar savām ēnām, lai laikā saprastos ar citām ēkām tuvējā ciemā cēla pilsētas drupas un tās tad arī mums atgādināja par lamborgini.