ko tur kosmosā darīt labāk uz rokas saskaitīt pur pur ir viens taustāms pierādījums tam, kas ar to būtu bijis ja nebūtu domāts garā stāvlaukumā jā gan tik dziļā kā pēdējā bukareste ceļā pa vilciena logiem jau noliecies ar ērgli uz kakla siksnas tas taču ir etalons tu jau arī tāds kā gāzmaskas estēts es tev tūlīt parādīšu kordiriģentu, kurš no pēcpuses izvelk sodrēju klāepi un raida to lodē pāri kalniem tiem ārprātīgi baltiem zosu bariem kas ar tējkaroti cīnās par tējnīcas vēstures triepienu uz purna lai jau staigā ar ačgārnām kājām un klejo pa klēti vai arī lai rauj sev dzīparu pāri sejai un lai staigā kaut klejo ar kājām pāri antarktīdai un ar ziloņiem pēc pingvīniem klaburčūsku surogāts ir viņa vienīgais patmīlas auglis ar aizvērtu muti es neizmantoju neko no padotā man patīk, ka es esmu es jo tas ir viens tāds centiens, kas nevienam nepadodas ar atplestu lietussargu vai arī saulessargu kā teica neko jau neteica pārāk gara laipa uz galu noliecas un tad tu esi vai neesi bet miesa lido miskastē es esmu putuplasta plaisa uz atmodas laikmeta glāžu ceha pienotavas kam tie bija domāti šie sastāvi ar sliedēm tie bija ovāli gultasveļas mākleri es viņiem iesitu pa seju un tagad tā plaisa ir drusciņ sadzijusi un var vilkt diegu pāri lai veidojas sega kad tajā sakrājas drumslas no veimāras republikas un tas ir viens taustāms pierādījums gliemežu filozofijai, ka apskatīt vārdu no pēcpadomju infantilisma ir viens solis pretim dimensijai pēc pansijas nonācām rēriha biedrībā un glāzē vīna saskatījām kukaiņu pēdas tie tur bija bijuši pirms mums un grauzuši raini aiz kājas vilkuši pliku pa istabu un atstājuši tādu kā ermoņikas sliedi lai jau tajā tagad sasēj kultūraugus un lai tie tad arī dara savu dabas procesu, proti, aroda mākslā mērcēties un klaiņot pa pasauli bez sejas.