ir tāda standarta lieta (tas ir, ja runājam par gadījumiem, kad teikumu sāk ar ne), proti, piezvanu rolanda kungam un viņš man uz sintezatora nospēlē tādu apmēram melodiju - grāmatvede, grāmatvede veda man veselu ķerru ar papīru, viens solis tai tik plats, ka aptver visu mašu un lāci ukraiņu valodā un bans. viņš man vienkārši (nu tas otrais es) saka, tu esi, bet manis nav, par ko man priecāties? tas ir jāliek ilgviļņos un ja es tev uztaisu biešu zupu, tad sagaidu, ka tu man par to nopirksi cigaretes. tas tajā kontekstā, ka braucot pāri vanšu tiltam dažreiz izklaidīgi paskatos ganību dambja virzienā un tur jau tas ganās mans jaunības dienu smārds. es jau arī nekritizēju, bet tikai paeju malā, kad lielsvari ar savām barikādēm lielgabalus grib ieeļļot ar dvašām. nekas, nāks rudens, būs āboli, varēs mest upē un ņemt ārā cūkas uzreiz tādas applūkātas un varbūt pat svilināt nevajadzēs, ja tas koks, kas zem uguns būs sasmelts būs no apšu dzimtas, bet ozolā iesiesim apaļu kūdru un šūposimies kamēr debesis sareibst visai pasaulei bez kaut kādām solipsisma blaknēm blakus nostādu sev baltu kafiju un dzeru uz viņas veselību visu pieneņu sulu, kas vēl kedās sasūkusies no pārgājiena gar jūras krastu no preiļiem līdz kaut kādai suntažu robežai, nezinu, tur bija daudz vietējo un kad metos bēg bija jau tumšs un metereologs man uz pleca pluknkšķināja lecamauklu un bikli blēja uz divriteņa lai es savu gaitu pielāgoju dabai, jo izkrītošas kustības var varen skādēt manai zārka naudai, tāpēc es arī pacēlu plecus un visu mežu uznesu uz braucamās daļas, lai tie lielskungi, kas pārvieto maēriju tādos apmēros kā krietna industriālā piepilsēta kaut kur taigā, tad arī lieku jautājumu nebija un uz svaigi izprintētas lapas noslēdzām tādu kā vienošanos par subjektīvo gribu un varu būt pēdējam cīņā par piecmārku staiguli.