naimans vaicāts par pagaidu atstumšanu, it kā savas dzīves laikā būtu ko ievērojis (tas ir pats par sevi, nejau es tūlīt parausīšu uz savu pusi, pieturies (kā var paskaidro, to var, tas) es nekad nevaru, to iesper, tagad uz laiku, tiek piemērots, tu tūlīt, sašuvi guvernanti). es tātad neesmu pats ievērojams, tas ir pats ievērojams ir tas, tu tūlīt redzi, redzi, kā skatās. pagaidu, sīki datņu vāvoliņi. pagrūtām, pa putu malu, gaida skaidru debesi, tieši saulē gaida miera mākoni, gaida jurīti ar salauztu plāceni. viens tāds tātads tītaru olu pirkumiņš, tieši saulē raugās rēgns raivariņš. piekodina unu sašauj saule strīpām vien guļ uz siena gaida gaida salauž kāju lec no siena zālē blankš turku pupas blakne staipās gaismas vizualizācija prasa savu naidu vieni raujas vieni sten stiprā puse galvā plēn pēn pland un zuš tici sev ka tiki tur tagad birka veranda un sile vietne skaldnim plikam maldam vāru vāru putru pīci krusti katlā vienam tika zemūdene vienam kuģis platforma viens ir tukls namdaris viens ir lieka slava gaidi šeit ar šauteni met man malu pāri vaicā kā var izrāpties katlam malu malā vienam tika zemūdene vienam tika platformene viens ir tukls sīvā gars vienam prieka pilnas mals. es tūlītiņ skrēju cauri birzij kas ir pliku pauri vaicāts kā man sokas tagad saslej augšā savu spalvu gurtin gura nenogura spilgti sapņi savu dar esi prieka pilna mala skaties ka tā nepārgāj uz priekšu lika soli piktu sasita sev elkoni uz mikla skrejlapiņas akvedukta slienas tecēj nedod dies izvirpos man kauna traipu ieliks logā būs kā auns maun un maun un neprotās gaida istabā un klons tāds kā jēla skreja teļam izštepselēts kontakts ejā viens divi trīs nu tu esi brīvs skrien ar galvu siena gubā skrien tai cauri ragi plīst un raga pašā ovālajā malā rimbulīts uz taures svīst gaida sviedi gaida priedi gaida enkurķekarus pie sirds izbijis šis dāliju māklers izbijis tam ķirbī zvans ir ar bijis šādi tādi bijis te un tur un tālu vienā rokā nesis ķebli otrā gardu kumosu ar pepli kamolīša kapļa kāts izstīdzējis tā kā mākts no skaidrā debesjuma pārēm saziedējis priežu mārks tagad ņem to saujā savā izstiepies un sarauj kraujā iztaisnojies krampja ādā vaidi visiem patiks tas izstiep marmoriņu savu sadrupini skudru dziņu pietiks šajā mārkā tagad pieskaries pie amoliņa esi raujams stumjams skrejams visiem atejā ir lejams vienam priežu sumpurnītis vienam dienas atlikumu miņas trešam skaidras papirosa gilzas ceturtam ir čuru nimbs vai manu vai manu dieniņ un naksniņ negribas celties gribas tik pakšos lauzties uz rokām ar pātagu ganiem prātam pa prātam un sev ir uz ilkņa varbūt pat apstulbis vai tu ar kaunu sūbējumu savu liec pie vaiga un gaidi kad paģiras sadurs tev sirdi lai tu ar smaidu varu pa pirdi laisties sev pretim visuma ārēs satikt te komētu raižu māktu satikt te savu ilgviļņu vāceli satikt te dievu bez pirksta ar mācekli marli sev apkārt cik izstiepti kviecieni dālderīts kamanās pāri jau aiztraucas būšu es šodien kā pītajā grozā iekāries skurstenis lidošu pāri skaidri man redzams šis aušības nāciens ka tik tas nepieder kaimiņa rācenim burtu šķirotājam un bonbonku plūcējam stampātājam un klūgu griezējam priekš to iegareno musturi.