daiļamatniecībā mums skaidroja burtus, divu burtu savienojumus un iejūgšanos vilcieniņā, kad ar zobiem vien nepietiek, lai kļūtu akls, tāpēc mēs viņam atvērām žokļus un ar visu iespējamo koku palīdzību iebīdījām laivā to visur esošo masu, kas bija mūs sabāzusimaisos uz klāja mēs arī gaidījām zaļo gaismu,lai ilgviļņos liktās cerības attaisno sevi dūmakā pāri tropiskam ragam, ko varēja sazīmēt arī kartogrāfijas audzēknis filharmoniskā ekleziānismā izspiežot no savas ogles visu caurredzamo sulu, ko par patēriņa precēm bija salīdzinājumam starp lūpām ielicis viens flomāstera korķītis ar spilgtiem gumijas zābakiem stila un gaumes apaudzēts stāvs slien pa ēkas sienu un atstātās sliedes ir tās trepes, pa kurām krīt spēļu vilcieniņi, visi iekapsulēti plastmasas jostās, un, veroties pretējā skafandrā, mēs ieraugām klaju debess jumu, kas gatavots no tīrākā tērauda par sērkociņu tiesu sabakstīta kā dolomīta vedējs karjerā, kur ož pēc salāčotām kājām, kurām nagus nāk griezt birstalas ezis ar kundzi un jāņtārpiņu somu.