Gvens Dienunnaks ienāca telpā, lai sasistu kubikus, bet tie bija salti kā āmuri, lai gan sitēju rindas jau sen bija atsviestas kulbā, mēs braucām pēc sarkanā akmens. Visa galva jūras sakosta, Gvens izbīlī bola acis, un visas vistas, kas jebkad ir brīvlaistas, vienā balsī vienojas, lai mūziku paceltu pāri visām citām sfērām, kurās lasīt no lappusēm šķirkļa ātrumā, un tad vēl visi tie telegrāfisti skapī, kas pasaule redz ar vienu aci un vienu ausi vienlaicīgi divas trešdaļas savas personas atstājot putnu iznēsāšanai, kā tie būtu taisīti no vadmalas un mazliet bioloģiskā materiāla, tāpēc mēs arī aizgājām ganos, ka mums bija uz pirkstiem jāskaita apkārtmēri ideāli apaļai saulei te pat uz manas delnas ir uztaisīta auto stāvvieta ar krītā mērcētiem veikaliem un saniknotām stacijām, bet es jau viņu vienreiz aprunāju to Gvenu, viņš ir viens no mūsējiem.