no rīta knapi gāju, neprasiet kapēc, jo es pati nezinu.
ja vakar pa dienu es ~visu laiku smējos, tad šodien vispār nebija par ko smieties..


šodienas laika apstākļos es iederējos/iederos.
stāvēju autobusa pieturā ar somu, kurā bija jaunā dzejolīšu grāmata.
un vienā pēkšņā brīdi uznāca lietus.
tāds foršs ar lielām, lielām lāsēm.
un visi tajā brīdī ātri skrēja uz vis-visādām vietiņām, lai paslēptos no šī debesu-ūdens.
ko darīju es?
nostājos taisnāk, es jutu un dzirdēju, kā lietus lāses krīt uz manas jakas, rokām, un neapģērbtajām kājām.
un, un.. un tam visam tādu superīgi labu pieskaņu piedeva pa vadiņiem un ausīm skrienošais '9 crimes'.
ak, cik neaprakstāmi labi es jutos.

bet tā diena ar Sondru un Evitu, kura man atmiņā atsita manas vārda dienas lietū skriešanu, tāpat ir nepārspējama.

es jūs mīlu, ļautiņi, bet jūs mani drīzāk ka ne.
:]