esmu bijusi tikai uz sava opja bērēm - kad man bija 10 gadi, un man nepatika, ka opim tuvākie centās slēpt to, kā jūtas, arī es, aizlīdu tētim aiz kājām. bet raudāju.
nezinu kāpēc, bet es pēdējā laikā kaut kā tīri neapzināti tieku konfrontēta ar tēmu "nāve". un man bail, jo es nezinu, kas tas ir un kā tas ir. man omei ir ļoti slikti, viņa ir uz gultas :( un tu kaut kā tīri nejauši sāc par to domāt. ar prātu apzinies, ka tāda ir noliktā kārtība, nevienam to nemainīt, bet emocionālo faktoru tas nespēj apklusināt.