man ir skumji, mans pēdējais bērns, ar rūgtumu un sāpēm atstāj latviju, bet es ar savām sāpēm esu palikusi viena....

šodien raudu balsī,ir tik sāpīgi palikt vienai...bērniem ir sava dzīve un nav laika atrakstīt, skype vienmēr ir aizņemti ar citām sarunām... nu nav jau bērnu pienākums skatīties atpakaļuz pagātni...bet tas jau nemaina manas sāpes!
meitenes kad bija viņām 10-12 gadi, reiz uzdāvināja man kartiņu, džinsu biksēs kaķēns kabatā,nosaukums kartiņai kā kaupera dziesmā-manas mājas tavā kabatā...
otrā pusē ar savu bērnaroku uzrakstīja,lai kur mēs būtu, mūsumājas ir tur kur tu esi mammīt!!!
tagad esesmu trimdā-Latvijā....
esjau pati mudināju lai izmanto iespēju,bet nezināju, ka manas ilgas pēc bērniembūs tik sāpīgas... labika vismaz te var pakaukt...
aizrakstīju vecākajaimeitai sms, atbildēsaņēmu, mammu būs vēstuleun jaunākās bildes... 3 dienas jau gan facebook skatos,gan draugos, gan inboxu ikpa laikam atveru, bet...nav
aizrakstīju otrai meitai lūgumu,atraksti man meitiņ lūdzu vēstuli,saņēmu garu, garu, vēstuli-ar vienu vārdu-labi...
nuko,patijauna biju,ne jau par mammu daudz domāju,bet mēs bijām te pat Latvijā, sazvanījāmies,aizbraucām viens pie otra ciemos...tagad nav nekā...pat suni meitas draugs pie sevis paņēma,jo pilsētas dzīvoklīes kā strādājoš cilvēksnespēju sunim dod to ko tas puisis, kopā jau to kucēnu audzinājām...labākādraudzene ir Īrijā...
paldies cibiņ, ka šeit var pažēloties, papuņķoties, bet tiešāmkad es viena vilku bērnus, es domāju, ka Latvijai audzinu...
ak kāda zoss es biju...ne velti mans draugs vienmēratgādina, ka es esunaiva...bet no tā jau vieglāk nepaliek...MAN GRIBAS KLIEGT!!!