Šorīt cēlos agri, tramvajā ar milzīgu kapu vainagu rokās pārvarēju posmu Imanta-Autoosta. Laiks skaidrs, mierīgs, ne vēja pūsmiņa nesaviļņoja Daugavu un auksts - nežēlīgi knieba aukstumneizturīgās vietās. Šāds laiks arī asociējas personīgi man ar bērēm. Turpinājumā 3 stundas autobusā līdz Kuldīgai, vēl trīs picērijā, kavējot laiku ar grāmatas lasīšanu un šā tā apēšanu. Nesaprašana jau pirms izbraukšanas par kapiem - it kā Jaunie kapi, taču tādu Kuldīgā nav (ar konkrēto nosaukumu). Variants, ka Jaunie kapi ir tīri hronoloģiski - Jāņkalna kapi. Lai visu noskaidrotu, nopērkam jaunāko vietējo avīzi, kur rakstīts - "no jaunās kapličas uz Meža kapiem" (kur te Jaunie kapi??). Lai tiešām pārliecinātos, nosūtam ziņu-jautājumu kursabiedrenei (viņas dēļ arī esam Kuldīgā, jo mamma nomirusi :/) - jā, esot Meža kapos, bet bez kapličas. Tā kā kartes mums nav, pēc padoma jautājam vietējiem - vairāki cilvēki norāda uz vienu virzienu. Tur arī dodamies - jaunā kapliča ir (balta, skaista), kapi arī turpat. Līdz pat plkst. 15iem nerodas šaubas, ka kaut kas varētu nebūt tā. Kad arī noteiktajā laikā nekas nenotiek - dzīvības pazīmju nav, sākam prātot. Kapliča ir, vairāki kuldīdznieki norādījuši uz šo vietu, bet.. nekā. Par laimi garām iet kāda kundzīte gados - viņa mums apskaidro, ka Meža kapi esot vēl tālāk - tur, tajā uzkalniņā, kur priedes, ir norāde + kāds kilometrs pa zemes ceļu. Pulkstenis jau rāda 15:15, tāpēc viņa izsaka bažas, ka mēs diez vai paspēsim. Vainags taču mums jānoliek, tāpēc ātrā tempā ejam norādītajā virzienā (kopumā kādi 2 kilometri bija). Jā, ir bērinieku pulks, mēs viņiem pievienojamies, mācītājs jau runā. Skumji, ļoti ļoti skumji. Palika vīrs un trīs meitas, vēl citi radinieki. Raudāšana, arī es neizturu, tad viss, kas pieklājas bērēs - vārga dziedāšana "zem" mācītāja skaļās, ne visai muzikāli pievilcīgās balss, runas par aizkapa dzīvi, grēcīgumu utt. Aizdomājos, ka es savās bērēs negribētu mācītāju, kas runā gluži "tukšu" - kā ķeksīša dēļ, lai labāk izsakās kāds vai kādi, kuri tiešām mani pazinuši; un dziesmas - latviskas, skaistas, tautasdziesmas!, mirušajam tuvas, nozīmīgas un mīļas dziesmas, ne tās gaudulīgās baznīcdziesmas... Tante ar sintazatoru arī mazliet komiska - krāsainiem knaģiem piesprausti vārdi.
Žēl, ļoti žēl, ka tā notiek. Laikam jau jāatrod kas tāds, kas motivē, palīdz dzīvot tālāk pēc šāda pārdzīvojuma.

O. Vācietis:
"Un lai mūžīgi pastāv
[..]
Asaras cilvēku bērēs."