stulbie stulbeņi! vakar no rīta sataisos uz lekcijām, taču izrādās, ka manam feinajam velosipēdam nozagts sēdeklis! sašutums mans nav vārdos aprakstāms, jo ričuks vecs - padomjlaika saliekamais, ar kuru tagad vairs tikai veci ōpīši ripina apkārt, bet sēdeklis ta bija neoriģinālais, tīri jauns un ērts, galvenais. nozagts pat pieskrūvējamais. skumīgi, bet kāpņu telpā vēl otram esošajam ritenim tā pati skāde, turklāt arī priekšējais ritenis līdzi paķerts. cik labi, ka māsa savu ričuku tieši iepriekšējā vakarā uznesa augšā, un cik labi, ka viņai šīs divas nedēļas nav ieteicams ar riteni braukāt. tad nu tagad ir aizvietotājs. sestdien manējais iegūs jaunu sēdekli, varēšu droši braukt. vien turpmāk vairs nekad neatstāšu kāpņu telpā! nu ir mācība. staipīšu uz ceturto stāvu - uh, kādi bicepsi man uzaugs ;p
dusmojos visu dienu, teju katram paguvu pavēstīt savu nelaimi. sākumā mani kaitināja, ka gandrīz ikkatrs, uzzinājis par manu bēdu, sāk smaidīt vai pat hihināt. vakarā jau pašai likās mazliet amizanti, bet tomēr joprojām gribu, lai zaglim rokas nokalst.
vismaz novakare ar "La frontière de l'aube" glāba visu dienas bēdu. pirms tam vēl iešmaucot vīriešu tualetē, jo citu variantu vairs nav. melnbalti un katra sekunde kā perfekta bilde, ko ierāmēt un likt pie sienas. un Garels..