gan, lasot kādu grāmatu, esat sastapušies ar šādu tēlu, situāciju: deju zāle, kur īsta koka grīda, malā galds ar rasolu, gaļu, dārzeņiem vēl ko latvisku uz tā, visapkārt telpai soliņi, uz kuriem sēd pasākuma viesi, jautri čalodami. pa durvīm ienāk vidēja auguma (drīzāk uz īso pusi, ne garo) stalts vīrs. vīrs tā ap gadiem.. hmm 25-28.. biezi, tumši mati, tāda pati bārda un ūsas, mazas, dziļas, bet ļoti smaidīgas un laipnas acis. ģerbies rūtainā sarkanā kreklā un zilās džinsu biksēs ar pamatīgu jostu. līdzi paņemti gari melni zābaki - nopucēti tā, ka spīd un laistās. vīrs nesteidzīgi piesēd uz soliņa un kājās uzaun šos zābakus. tad ar vērīgu skatienu aplūko situāciju un negaidot metas dejā, paķerdams kādu jaunkundzi. vīrs dejo no visas sirds, zābakus tā pret zemi daudzīdams, piesizdams, ka grīda nepārspīlējot šūpojas. acīm redzami. tas tiek darīts ar tādu lepnumu, pārliecību, ka sirds nodreb. šis vīrs neizlaiž nevienu deju, katru dejo kā ar jauniem spēkiem. ikreizi lūdz jaunu meitu. no viņa staro enerģija, degsme, iekšējā liesma, kas aizrauj. vienu brīdi šis paķēris vijoli un laiž vaļā.
es sēdu uz soliņa un gandrīz visu vakaru, gribot - negribot, sajūsminos par šo vīru, kuram piestāvētu būt par mežcirtēju ap 17. gadu simteni un kas latviešu sanākšanas reizēs būtu staltākais puisis ciemā un labākais dejotājs pie tam. jāpiebilst, ka visu vakaru tiek dejotas tikai seno latviešu tautas dejas.
tā nu sarunājos ar kādu meitu, stāstot viņai ko par studijām. pēkšņi neviļus pagriežu galvu un pamanu šī staltā vīra spēcīgo plaukstu, kas sniedzas manā virzienā. pirms paspēju piekrist, tieku paķerta aiz rokas, palieku pusvārdā, un burtiski tieku aizrauta uz deju placi. sākas traka griešanās, kura ir neizsakāmi baudāma šāda kavaliera skavās. pēc tam mīšanās ar partneriem. vairākas reizes izdodas atgriezties pie šī 'mežcirtēja' (patiesībā, atgādināja mazliet Alexander Supertramp no 'Into the wild'. heh ;D).
nekad nedomāju, ka dzīvē gadīsies sastapt šādu personāžu, kur nu vēl padancāt.. :)