es viņu jau ievēroju grēcinieku ielas pieturā. bija redzams, ka ir grēkojis (ar bezkrāsaino šķidrumu, kā vēlāk atklājās). viņš novietojās tramvaja aizmugurē. tramvajs traucās pa sliedēm uz priekšu. cilvēki kāpa un izkāpa. vieta man blakus uz kādu brīdi bija tukša. tikai uz kādu brīdi, jo jau pēc mirkļa tur, neteiksim iesēdās, bet noslīga tas pats viņš. laba auduma zilas džinsu bikses, melna pufaika (ne tā piepūstā, bet gan tīri sakarīgā - vienkāršā), no kuras apakšas rēgojas šalles 'latvija' gali. tā nu viņš tur atradās - miegā, galvu uz priekšu pastiepis. tramvajs traucās tālāk. degunā man iecirtās asā alkohola smaka. viens līkums, otrs, viņš lēnām slīga uz cilvēka, tas ir, manu pusi. joprojām dziļš dziļš miegs. es pabīdos uz maliņu, bet kur tad vairs! viņa plecs iespiež mani tramvaja sienā. mierinu sevi ar domu, ka tūliņ kāpšu ārā. esmu aizmirsusi, ka seko ass līkums - viņš vēl intensīvāk gāžas uz manu pusi. nupat nupat jau kuplais matu ērkuls atrodas uz mana pleca. man ir jāizkāpj. arī uz šo manu kustību viņš nereaģē, ar grūtībām izlaužos ārā no savas sēdvietas, pabīdot viņa ceļgalus kā zemē iecementētus gaļas gabalus. tā paliek viņš tur guļam.