Comments: |
Nemaz nerunājot par to, ka visu triju pieminēto darbu saturs izriet no premisas par dievu vai dabas noteiktiem limitiem cilvēka darbam un progresam, un par to pārsniegšanu kā "hubris", kā kaut ko [no]sodāmu (vai nu no "augšienes", vai vismaz no pāķu bara ar lāpām un dakšām). Man nav iebildumu pret tiem kā literāriem darbiem, bet tas arī ir viss.
Tu maldies, tādā ziņā, ka prof. Preobraženskis esot balstīts uz reāliem prototipiem (wiki ir norāde uz http://en.wikipedia.org/wiki/Serge_Voronoff), tāpat ir dzirdētas versijas par Pavlovu (kurš mēdza piešūt suņiem divas galvas). No savas puses vēl varu piemest komunistu, sci-fi autoru un ķirurgu http://en.wikipedia.org/wiki/Alexander_Bogdanov (miris, eksperimentējot uz sevi). Jautra kompānija, un vai tik atšķirīga no hubristiskajiem AI pētniekiem? Šarikova prototips (mūsdienu analogs) pagaidām neeksistē, par to jau neviens nestrīdas.
Tā ir kompānija, kurai vienkārši neizdevās sasniegt iecerēto - gan tālaika zināšanu, gan tehnisko iespēju trūkuma dēļ (jāteic gan, ka, pa apkārtceļu un ne gluži to iemeslu dēļ, kā tolaik domāja, bet Bogdanova tēzei par organisma atjaunošanu ar asiņu transfūzijas palīdzību varētu būt zināms pamats). Ne īpaši trakāki par Ciolkovski un Canderu tajā pašā vēstures posmā un citā jomā. Kas attiecas uz hubris, tad argumentus no tā es to noraidu kā kategoriju. Var būt riski, sarežģījumi, nelabvēlīga cost/benefit attiecība, bet nav "transgresiju", nav "pārkāpumu" nedz pret iedomātu dievišķo, nedz pret mazāk iedomātu dabisko.
Dabas likumi nekur nepazud arī tad, ja tos mēģina ignorēt. Gravitācija eksistē neatkarīgi no mūsu viedokļa par to.
Protams. Tādēļ jau mērķis ir pēc iespējas plaši un vispusīgi izmantot to iespēju telpu, kuras robežas definē tādi fizikas likumi, kā gravitācija.
Šajā ierakstā iet runa par citu tēmu.
| |