making sense - [ieraksti | vēsture | ko es lasu | par mani]
gedymin

[   par mani   ]
[   arhīvs   ]

[18. Feb 2014|22:38]
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Kamēr dzīvesvietā nebija interneta, lasīju grāmatas. Piemēram, "Modern Science Writing" (R.Dokinsa sastādīta antoloģija).

Man gribējas te piezīmēt to, cik dažādi ir zinātnieki un cik dažādi ir veidi, kā stāstīt par zinātni.

Einšteins piesaista ar viedumu. Tāds sirms garīgais skolotājs. "Everything that the human race has done and thought is concerned with the satisfaction of deeply felt needs and the assuagement of pain." (Science & Religion)

Hofstadters ("G/E/B") ar tēmas mistifikāciju. Dokinss ("Selfish Gene") ar misticisma trūkumu. Hofstadtera grāmata par mākslīgo intelektu ir veiksmīga tieši tāpēc, ka tā nemējgijna izskaidrot to, ko šobrīd neviens izskaidrot vēl nespēj. Zinātne tur ir (vismaz 70-tajos gados bija) proto-terijas, alķīmijas līmenī, tāpēc viss, ko par to iespējams godīgi uzrakstīt, ir mudinājums lasītāju meklēt atbildes pašam. Dokinsa grāmāta par evolucionāro bioloģiju turpretī ir veiksmīga, jo tā saprotami skaidro daudz talākā attīstības stadijā esošu nozari, tādu, kurā stabili pamati ir ielikti jau sen un misticismam nav vietas.

Zinātnes filozofs (Denets) reizēm padodas filozofu tieksmei raksturot lietas ar pašiem vispārīgākajiem iespējamajiem teikumiem: "the first problem faced by the first problem-facers was to learn how to recognize and act on the reasons that their very existence brought into existence." I mean, WTF?! Dokinss pats rakstot par molekulām-replikatoriem to pašu pateica daudz trāpīgāk. No otras puses, diez vai kāds zinātnieks būtu aizdomājies izmantot "universālās skābes" metaforu. (Kādā traukā lai glabā skābi, kura ir tik spēcīga, ka saēd visus materiālus?) "Darvina bīstamā ideja" kā universālā skābe - skaisti.
saiteatstāt nospiedumu

Comments:
[User Picture]
From:[info]ctulhu
Date:19. Februāris 2014 - 17:30
(Link)
universāls šķīdinātājs ir labāk. Skābe, jebkura pēc definicijas ne ar visu reaģēs, tātad ne visu saēdīs.
[User Picture]
From:[info]gedymin
Date:19. Februāris 2014 - 19:55
(Link)
Par skaabeem pamatskolaa visiem maaca, par skjiidinaataajiem... neatceros, varbuut mazliet. Taapeec "skaabe" rada buutiski labaaku teelu. Pat ja zinaatniski mazaak preciizu.
[User Picture]
From:[info]ctulhu
Date:19. Februāris 2014 - 20:34
(Link)
Mīts par absoluto šķīdinātāju atkal ir sens:

http://en.wikipedia.org/wiki/Alkahest
[User Picture]
From:[info]gedymin
Date:19. Februāris 2014 - 21:06
(Link)
O, shis ir jauks. Krievu viki saka, ka modernais alkahesta analogs esot shie te: http://en.wikipedia.org/wiki/Strangelet#Dangers

Kaapeec neviena skaabe peec definiicijas neshkjaidiis visu?
[User Picture]
From:[info]ctulhu
Date:19. Februāris 2014 - 23:09
(Link)
Tāpēc, ka katram konkretam reaģentam, arī skābei, var atrast vielu, pret ko tas būs inerts, nereaģēs. Stingri ņemot, hipotetiska ļoti aktīva molekula vai radikālis vai jonradikālis etc, kas reaģe'tu ar pilnīgi visu, reaģēs arī ar blakus esošo tādu pašu daļiņu, līdz ar to tāda viela būs nestabila. Izreaģēs pati ar sevi, dodot kādu stabilāku un attiec. inertāku produktu.

Bez tam skābei kā tādai jau nav noteicošas īpašības ``šķaidīt``. Skābes protonē, attiecīgi reaģē ar bāzēm, dažas skābes ir oksidētāji, bet skābe var arī, piemēram, ierosināt polimerizāciju un tad taisni otrādi - radīsies ciets produkts.



[User Picture]
From:[info]ctulhu
Date:19. Februāris 2014 - 23:20
(Link)
Labs piemērs - kad skābju maisījums ``karaļūdens`` šķīdina zeltu, patiesībā tur strādā atomārais hlors, kas rodas tādā maisījumā, nevis skābes kā tādas:

http://en.wikipedia.org/wiki/Aqua_regia
[User Picture]
From:[info]gedymin
Date:20. Februāris 2014 - 12:23
(Link)
Relatīvi neatšķaidāmas & inertas gadījumā nesanāk tās vielas, kurās starpmolekulārās / starpatomārās saites turas ļoti cieši, kā atsevišķos kristālos (dimantā)? Jo skābe / šķīdinātājs pēc būtības dara ko - sarauj vai pārkonfigurē šīs starpmolekulārās saites.
[User Picture]
From:[info]ctulhu
Date:20. Februāris 2014 - 13:24
(Link)
Relatīvi stabilas sanāk tādas vielas, kas ir dziļi enerģetiskā ``bedrē``, tas ir - radušās exotermiskā procesā. Piemēram nātrija degšana hlorā vai ūdeņraža degšana skābeklī izdala daudz enerģijas, attiecīgi NaCl un ūdens ir samērā stabilas vielas.

Bet tas ir vispārīgi, ar daudziem izņēmumiem, piemēram nātrija degšana skābeklī dod nātrija peroksīdu, kas pats par sevi ir spēcīgs oksidētājs.

Jā, protams, kristālrežģa īpatnības arī spēlē lomu, piemēram, (ja pareizi atceros, jāpārbauda) antimonam bija alotropiska forma, kas var pāriet citā stabilākā ar sprādzienu.