|
18. Feb 2014|22:38 |
Kamēr dzīvesvietā nebija interneta, lasīju grāmatas. Piemēram, "Modern Science Writing" (R.Dokinsa sastādīta antoloģija).
Man gribējas te piezīmēt to, cik dažādi ir zinātnieki un cik dažādi ir veidi, kā stāstīt par zinātni.
Einšteins piesaista ar viedumu. Tāds sirms garīgais skolotājs. "Everything that the human race has done and thought is concerned with the satisfaction of deeply felt needs and the assuagement of pain." (Science & Religion)
Hofstadters ("G/E/B") ar tēmas mistifikāciju. Dokinss ("Selfish Gene") ar misticisma trūkumu. Hofstadtera grāmata par mākslīgo intelektu ir veiksmīga tieši tāpēc, ka tā nemējgijna izskaidrot to, ko šobrīd neviens izskaidrot vēl nespēj. Zinātne tur ir (vismaz 70-tajos gados bija) proto-terijas, alķīmijas līmenī, tāpēc viss, ko par to iespējams godīgi uzrakstīt, ir mudinājums lasītāju meklēt atbildes pašam. Dokinsa grāmāta par evolucionāro bioloģiju turpretī ir veiksmīga, jo tā saprotami skaidro daudz talākā attīstības stadijā esošu nozari, tādu, kurā stabili pamati ir ielikti jau sen un misticismam nav vietas.
Zinātnes filozofs (Denets) reizēm padodas filozofu tieksmei raksturot lietas ar pašiem vispārīgākajiem iespējamajiem teikumiem: "the first problem faced by the first problem-facers was to learn how to recognize and act on the reasons that their very existence brought into existence." I mean, WTF?! Dokinss pats rakstot par molekulām-replikatoriem to pašu pateica daudz trāpīgāk. No otras puses, diez vai kāds zinātnieks būtu aizdomājies izmantot "universālās skābes" metaforu. (Kādā traukā lai glabā skābi, kura ir tik spēcīga, ka saēd visus materiālus?) "Darvina bīstamā ideja" kā universālā skābe - skaisti. |
|