Comments: |
Vecums ir faktors, pieļauju, ka jaunam cilvēkam un večukam varētu būt dažādas vērtības, līdzīgi kā jaunai vai nobrauktai mašīnai. Tāpat pieļauju, ka uz cilvēka vērtību darbojas supply-and-demand, vietās kur cilvēku daudzums ir ļoti liels, to vērtība būs zemāka, kā piemēram Indijā.
Tas ir objektīvi novērtējot. Subjektīvi gatavība mirt nav tik tieši atkarīga no gadu skaita, kas atlicis līdz pensijai. 45 gadus vecam cilvēkam varbūt ir palicis divreiz mazāk sabiedrībai produktīvu darba gadu nekā 20 gadus vecam, bet šaubos, vai viņi sevi vērtē kā divreiz labāk gatavus mirt. 20 gadniekam ar lielu varbūtību jau ir depresija vai viss vienkārši pieriebies.
Ekonomisti uzskata, ka pareizāk ir vērtēt ņemot vērā subjektīvo.
Tavs piemērs uzreiz asociācijas ar Birkenbaumu un Kārlēnu. Es nesaprotu kāds ir sakars gatavībai mirt ar to kādu vērtību cilvēks pienes sabiedrībai. Kāds ir pamats ekonomistiem kā zinātniekiem ņemt vērā subjektīvo nevis objektīvo?
Ultimatīvi jau vērtības nenāk no zinātnes. Zinātne ar izmērīt un informēt, bet ne definēt kaut kā vērtību.
Es piekrītu, ka cilvēka vērtību nevajadzētu izteikt dolāros, bet es biju sapratis, ka posta tēma ir "ja nu mēs tomēr tikai tā, prikola pēc, pamēģinātu".
Tāpat arī nešaubos, ka indieši uzskata, ka indieša dzīvība ir vērtīgāka :)
Indieši atšķirībā no mums droši vien nepārdzīvo to, ka tautieši emigrē uz ārzemēm.
| |