| Comments: |
True. Galu galā, ierobežotu resursu apstākļos, mūždien būs jāpieņem trade-off un kompromisi, tad jau labāk, lai par vadlīniju kalpo ekonomiskais aprēķins, nevis tikai "iekšējā sajūta". Es nekad neesmu sapratis, kāpēc tas ir tāds tabū - ja dzīvība no tiesas būtu tik vērtīga, ka aprēķins nedrīkstētu tai stāvēt pat tuvumā (pieņemot, ka aprēķins mazina vērtību, lol) varētu gaidīt, ka veselības aprūpes pakalpojumi būtu ievērojami pieejamāki.
Tiesa man šķiet, ka tajā ekonomiskajā perspektīvā bieži cilvēks kļūst par naudas maisu, kurš nes valstij ienākumus un ir svarīgi, ka ekonomiskais aprēķins tiek kombinēts ar kaut kādu dzīves kvalitāti, piemēram, veselīgi nodzīvotajiem mūža gadiem, lai nav tā ka vislabākais pilsonis ir tas, kurš apzinīgi strādā pēc iespējas ilgāk un pēc iespējas īsāku laiku saņem pensiju vai citus valsts labumus.
Nu jā - valsts it kā mūs motivē dzīvot veselīgi, lai ietaupītu līdzekļus veselības aprūpei, bet nopietni tam pieejot, visizdevīgākais valstij ir pilsonis, kas nomirst pirmajā pensijas dienā.
Kopš sāku lasīt par depresijas izpausmēm un pašnāvībām, man subjektīvi šķiet, ka cilvēka dzīvība ir ļoti vērtīga. Bet tas visticamāk izriet no maniem dzīvotgribas instinktiem. Taču ir cilvēki, kam sava dzīvība vairs nešķiet vērtīga, jo uzskata sevi par apgrūtinājumu sev un citiem. Līdz ar to skaitļi droši vien neko viņam neizteiks, lai būtu motivācija turpināt dzīvot.
Taču ir ok mēģināt cilvēka dzīvības vērtību pamatot ar skaitļiem, ja kādam skaitļi ir tikai visu lietu mērs. Jo oficiālās iestādēs laikam tiešām vajadzīgi tikai cipari, lai kaut ko pamatotu un kaut kam noticētu.
Esmu par eitanāziju - ja tiešām esi apgrūtinājums sev un citiem, labāk aiziet ar cieņu. Cita lieta, ka depresija var likt tā domāt arī tad, ja tas neatbilst patiesībai.
Tā kā atbalstu cilvēku brīvo gribu, tad arī lielā mērā eitanāziju, ja atmet atrunas vai pieņēmumus "ja nu gadījumā...", "bet ja nu..." utt.
Par pašnāvībām, protams, sarežģīti, jo esmu dzirdējusi, ka liela daļa izglābto/izdzīvojošo pēc pašnāvības mēģinājuma esot nožēlojuši šo soli. Tāpēc būtu diezgan brutāli teikt: "Ja tevi šī dzīve neapmierina, nekas nekavē no tās aiziet".
Vecums ir faktors, pieļauju, ka jaunam cilvēkam un večukam varētu būt dažādas vērtības, līdzīgi kā jaunai vai nobrauktai mašīnai. Tāpat pieļauju, ka uz cilvēka vērtību darbojas supply-and-demand, vietās kur cilvēku daudzums ir ļoti liels, to vērtība būs zemāka, kā piemēram Indijā.
Tas ir objektīvi novērtējot. Subjektīvi gatavība mirt nav tik tieši atkarīga no gadu skaita, kas atlicis līdz pensijai. 45 gadus vecam cilvēkam varbūt ir
palicis divreiz mazāk sabiedrībai produktīvu darba gadu nekā 20 gadus vecam, bet šaubos, vai viņi sevi vērtē kā divreiz labāk gatavus mirt. 20 gadniekam ar lielu varbūtību jau ir depresija vai viss vienkārši pieriebies.
Ekonomisti uzskata, ka pareizāk ir vērtēt ņemot vērā subjektīvo.
Tavs piemērs uzreiz asociācijas ar Birkenbaumu un Kārlēnu. Es nesaprotu kāds ir sakars gatavībai mirt ar to kādu vērtību cilvēks pienes sabiedrībai. Kāds ir pamats ekonomistiem kā zinātniekiem ņemt vērā subjektīvo nevis objektīvo?
Ultimatīvi jau vērtības nenāk no zinātnes. Zinātne ar izmērīt un informēt, bet ne definēt kaut kā vērtību.
Es piekrītu, ka cilvēka vērtību nevajadzētu izteikt dolāros, bet es biju sapratis, ka posta tēma ir "ja nu mēs tomēr tikai tā, prikola pēc, pamēģinātu".
Tāpat arī nešaubos, ka indieši uzskata, ka indieša dzīvība ir vērtīgāka :)
Indieši atšķirībā no mums droši vien nepārdzīvo to, ka tautieši emigrē uz ārzemēm.
Ja mēs esam tik racionāli aprēķinātāji, vai nevajadzētu iet tālāk un pierēķināt arī tās nāves, kuras izraisīs postoša krīze in the aftermath? Vai izpostītās dzīves, ar vien lielāka nabadzība, kā sekas ar vien lielāka degradācija narkotiku un alkohola purvā, kas šībrīža ateistiskajā pasaulē nav ne ar ko ārstējama, ir kaut kā iekļautas aprēķinos?
/ šībrīža ateistiskajā pasaulē /
butthurt detected
Protams, ka man ir butthurts par sūdu bedri, kuru jūs atstājat aiz sevis.
| |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}