Kopš sāku lasīt par depresijas izpausmēm un pašnāvībām, man subjektīvi šķiet, ka cilvēka dzīvība ir ļoti vērtīga. Bet tas visticamāk izriet no maniem dzīvotgribas instinktiem. Taču ir cilvēki, kam sava dzīvība vairs nešķiet vērtīga, jo uzskata sevi par apgrūtinājumu sev un citiem. Līdz ar to skaitļi droši vien neko viņam neizteiks, lai būtu motivācija turpināt dzīvot.

Taču ir ok mēģināt cilvēka dzīvības vērtību pamatot ar skaitļiem, ja kādam skaitļi ir tikai visu lietu mērs. Jo oficiālās iestādēs laikam tiešām vajadzīgi tikai cipari, lai kaut ko pamatotu un kaut kam noticētu.

(Reply to this) (Thread)

Esmu par eitanāziju - ja tiešām esi apgrūtinājums sev un citiem, labāk aiziet ar cieņu. Cita lieta, ka depresija var likt tā domāt arī tad, ja tas neatbilst patiesībai.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tā kā atbalstu cilvēku brīvo gribu, tad arī lielā mērā eitanāziju, ja atmet atrunas vai pieņēmumus "ja nu gadījumā...", "bet ja nu..." utt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Par pašnāvībām, protams, sarežģīti, jo esmu dzirdējusi, ka liela daļa izglābto/izdzīvojošo pēc pašnāvības mēģinājuma esot nožēlojuši šo soli. Tāpēc būtu diezgan brutāli teikt: "Ja tevi šī dzīve neapmierina, nekas nekavē no tās aiziet".

(Reply to this) (Parent)