čīkstuļa pieraksti

nomierinājos.
jo līdz atpakaļbraukšanai 61diena.
mana apsēstība ar laiku man palīdz.
jo janvāris tūdaļ jau beigies, un februāris ir īsais šogad, un tad jau martā varēs skaitīt dienas. zinu, ka, iespējams, ir nepareizā pieeja, nepareizais skatījums. ka būtu jācenšas baudīt turiene. un es, goda vārds, centīšos. bet laiks tik fiksi skrien. un man svarīgāk liekas turēties pie tā, kas man ir šeit. varbūt citiem tas nešķiet daudz, bet man tāda asociācija, ka visa mana ģimene, visi mani draugi un nedraugi, un suņi, un kaķi šeit man ir kā milzīga dārgumu lāde. ne par ko nelaidīšu vaļā, spurošos pretim un turēšu, cik vien var. ja gribēs iet prom, aizies, bet pati vaļā nelaidīšu. nevaru. būs pārāk sāpīgi.
tagad tā saldsērīgi.
sākas ODA ILGĀM PĒC MĀJĀM - PART2
england, here i come (again)

domāju, ka tad, kad būšu beigusi savas studijas Anglijā, varēšu rakstīt lidostu hronikas.
esmu minhenes lidostā, gaidu lidojumu uz mančesteru. nepatīk minhenes lidosta, attālumi ārkārtīgi lieli (lai gan varbūt tikai tā likās), neviens īsti angliski runāt negrib un ir baigā kontrole - gan pasu, gan rokas bagāžas. tā pamatīgi izpētīja manu fotoaparātu; pasu kontrolē (jā, izrādās, ka vēl tomēr pārbauda pases..) kārtīgi nopētīja, izšķirstīja, ar akmenscietu ģīmi izprasīja to, kāpēc es braucu uz turieni, ko man tur vajag utt. nav patīkama pieredze.

lai gan princips "prom no acīm, prom no sirds" īsti nedarbojas šoreiz (un laikam patiesībā nekad), vismaz tagad ir mierīgāks prāts. negribās raudāt ik brīdi, kā sadzirdu skumjākas nošu skaņas pleijerī, vai kad iedomājos brāļa/mammas/tēta/vecmammas/draugu sejas. tagad tik tāds baigais sagurums - pēc 40min vilciens uz Jorku, un tad vēl autobuss līdz skolai, būšu tur tik vienos naktī. un tad vēl jātiek līdz koledžai. riktīgi nogurdinoši. un ķēpīgi. jāmeklē labāki varianti, diez vai ir vērts čakarēties un besīties visu dienu, lai varētu nokļūt līdz skolai par 20ls lētāk.