čīkstuļa pieraksti

mana labā lietuviešu čommene, kas šodien izpalīdzēja arī ar prāta vētras sarīkošanu par šonakt rakstāmās esejas tematu, pa skaipu sūtīja failu. teica, ka mani iepriecināšot. un tur nu tā uzradās. mirguļojoša egle mana datora kreisajā, apakšējā stūrī. lai cik ļoti dumja būtu, nespēju noņemt.
12 stundas, lai uzdzejotu vēl vienu eseju.

apskatījos savu google.lv meklēšanas vēsturi, daži ieraksti iejūsmina:
100 movies to watch before you die
caffeine high
cheap flights
how to stay awake
jack wills (centos noskaidrot, kāpēc tas brends te tik populārs)
m to feet
pounds to kg (tās sasodītās mērvienības)
stone weigh (un kamēr to noskaidroju..)
pasūtīt kādu dirst (?)
rave outfit
train london
ūdens enerģētika (?)
ugg boots (kārtējo reizi - slima mode, kas izkropļo visu meiteņu kājas, bet populāra tāpat)
valūtas kurss
word count
you fail

31h nomoda un man ļoti sāk nākt virsū lūziens.
IR jāsamurgo eseja. tad varēs gulēt kaut līdz sestdienai. un tad viss no jauna - vēl divas esejas. trešdienas vakarā jānosvin, piektdien jāpasvin, pirmdien mājās. tāds ir plāns. jāsaņemas.
jāiztur vēl (ieskaitot lekciju, kurā eseja jānodod) 9,5h. nezinu, kā to izdarīšu. ziņošu vēl:)

fak, rokas trīc, nevaru nokoncentrēties. došu sev pusstundas pārtraukumu, moš izstaipīšu kājas, aiziešu kaut ko ēdamu uztaisīt. jāatjēdzas. un mugura vēl sāp, sasodīts.
pamodās čīkstulis gražulis:)
bet ārā snieg uz vella paraušanu, būs skaists rīts.

atceros, kad ļoti veiksmīgi dejojot dabūju ceļa bļodiņas dislokāciju, aptuveni 2 nedēļas vispār nevarēju paiet, nākamos divus mēnešus kliboju. laikam viens no briesmīgākajiem periodiem manā dzīvē - biju tik ļoti aizrāvusies ar treniņiem un tad, pēkšņi, bladāc, stop. bija sajūta, ka nekad vairs nestaigāšu normāli.
tagad līdzīga sajūta. liekas, ka nekad negulēšu vairāk:)

šonakt cibojās kā nekad.
pēdējās 3 dienas saplūdušas vienā dienā, un es nesaprotu, kas īsti šodien ir par dienu.
bet ja jūs redzētu, cik ārā sasodīti skaisti puteņo. nezinu, kā bija rīgā, neredzēju, droši vien vēl skaistāk. bet tagad.. nu.. beidzot. beidzot man ir decembra sajūta, skatos kā sniegpārsliņas kūst uz mana loga unn... ēdu mandarīnus (eh, cik tomēr esmu klišejiska), un priecājos. par to, ka drīz uz mājām. par to, ka vairs tikai 2 esejas. par to, ka viss taču ir labi.

nu jau ir tiktāl, ka vairs nevar neko saprast, koncentrācija pazūd ik mirkli. bet drīz jau varēs čučēt. bet organisms, šķiet, vairs pat nesaprot, ka vajadzētu gulēt, vienkārši saprot, ka, sak, tā dura kaut kādas stulbības dara.
visas emocijas tagad tik.. īstas un vienkāršas. tādas apskaidrotas un primitīvas. savā ziņā skaisti.

nodota eseja, štruntīga, bet nodota.
tagad nevaru saprast, ko darīt. iet gulēt? miegs it kā nenāk, tāda apdullusi skaidrība galvā. bail iet gulēt, ja nu pamostos tikai trešdien, kad viss jau nokavēts?