Dažreiz man liekas, ka tie prātojumi tiek vienkārši piemeklēti no piedāvājuma, tos vienkārši pieskaņo savām irracionālajām bailēm katrs pēc savas izglītības pakāpes. Starp citu, runas, ka nevajag baidīties un, redz, kā mēs nebaidamies, ir tā pati piena zupa, tikai nevis sāļa, bet salda. Katrs, kas šodien nebaidās, rīt baidīsies.

Un kā pareizi reaģēt uz šīm bailēm? Apsaukājoties un nosodot? Diez vai.

Tas velkomistu ceļš ir reāls krusta ceļš. Tas protams ir ekstrēms ceļš un tam ir tiesības pastāvēt, tas varbūt ir pats cildenākais no ceļie, bet vai šie velkomisti to apzinās, un kur ir tas sāpju slieksnis vai baiļu pakāpe, pie kuras katrs no viņiem teiks, nē, tās naglas rokās, lūdzu, nē.