Es visa šī sakarā uzmācīgi domāju par bailēm, tajā skaitā visa veida fobijām, kāda ir pareizā reakcija uz tām citos un sevī. Jo bailes tā ir instinktīva un emocionāla reakcija, kura reti pakļaujas prāta kontrolei. Kad biju mazs puisēns un Rīgas tramvajā ieraudzīju pirmo melnīti mūžā, es biju nobijies. Tas vēl bija tāds riktīgi melns ar zilganu nokrāsu, pats kā milzu skapis un deguns saspiests. Es biju labs puisēns, nevienam negribēju ļaunu, bet es nobijos. Un ko - mani par to bija jānosauc par fobu un jāieliek par to kaktā? Tieši tā rīkojas citas "inteliģences aprindas". Un tas šos cilvēkus, kurus kādas fobijas pārņēmušas, iedzen vēl dziļāk tajā fobijās, jo nu viņus apdraud dubultā.

Un tā visa vārdā saukšana arī. Sagrupējuši cilvēkus pēc īpašībām, sadevuši nosaukumus, tas tāds fobs, tas šitāds, tiem tāda retorika, šiem citāda, saliek visu konstrukcijā un kariņš var sākties. Sistēma no bailēm un to nosaukumiem. Vieni bēg, jo baidās, tie ir labie, otri negrib pieņemt, jo baidās, tie ir sliktie. Dont call me names, dont show me faces.