Šorīt braucot ar tramvaju, ieraudzīju to sīko nekautrīgo pavedinātāju. Ja vien viņš neizskatītos tik nepilngadīgs. Ja vien viņš nebūtu tik ļoti nepilngadīgs. Pēdējās dienās vispār ir kaut kāda sen nesatikto cilvēku atkalredzēšanās. Un vakar, laikam, valīgāko no klases valīšiem redzēju. Brauca manā tramvajā. Bet tikpat labi tā varēja nebūt viņa. Heh. Vakar man bija pohujistiskais par savu izskatu. Bezizmēra biksēs, neķemmētiem matiem, bez acīm. Kam negadās. Tagad viņa varēs kladzināt visām sirdsmīļajām klasesbiedrenēm kāda es nezvīža un vispār. On the other hand man tie cilvēki ir vienaldzīgi. Tikpat ļoti, cik skolas laikā.
Un dīvaini ir tas, ka mums ar mīļumiņu aptrūkstas, par ko runāt.
Un dīvaini ir tas, ka mums ar mīļumiņu aptrūkstas, par ko runāt.
Bet jā, vainosim Nīči.
Un ja tev pēdējās dienaš filozofiskais uznācis, tev būtu patikusi mana šīrīta daoisma lekcija.
Mhm. Man pilnīgi škrobe, ka man skolā tikai matemātika, fizika un programmēšanas prieki. Lai vai cik dīvaini, bet man pietrūkst literatūras un vēstures stundu. :/