Šorīt braucot ar tramvaju, ieraudzīju to sīko nekautrīgo pavedinātāju. Ja vien viņš neizskatītos tik nepilngadīgs. Ja vien viņš nebūtu tik ļoti nepilngadīgs. Pēdējās dienās vispār ir kaut kāda sen nesatikto cilvēku atkalredzēšanās. Un vakar, laikam, valīgāko no klases valīšiem redzēju. Brauca manā tramvajā. Bet tikpat labi tā varēja nebūt viņa. Heh. Vakar man bija pohujistiskais par savu izskatu. Bezizmēra biksēs, neķemmētiem matiem, bez acīm. Kam negadās. Tagad viņa varēs kladzināt visām sirdsmīļajām klasesbiedrenēm kāda es nezvīža un vispār. On the other hand man tie cilvēki ir vienaldzīgi. Tikpat ļoti, cik skolas laikā.
Un dīvaini ir tas, ka mums ar mīļumiņu aptrūkstas, par ko runāt.
Un dīvaini ir tas, ka mums ar mīļumiņu aptrūkstas, par ko runāt.
Sak', ko grib, bet mēs četras, kas skolās laikā pārāk bieži vis nekomunicējām, pēc skolas turamies kopā. Un, manuprāt, tā ir īsta draudzība.. nekā tās, kas izplēn, kad vairs nav ikdienā jābūt kopā. Skolas draudzenes/draugi, kora draudzenes/draugi, dažādu pulciņu draudzības, ceļojumu biedri utt. Mums nekas nekas cits neliek būt kopā, tikai draudzība.
Man tādas filozofiskas pārdomas pēdējās dienās. Nīče vainīgs(ne mīļumiņš, kā vienmēr). :D
Bet jā, vainosim Nīči.
Un ja tev pēdējās dienaš filozofiskais uznācis, tev būtu patikusi mana šīrīta daoisma lekcija.
Mhm. Man pilnīgi škrobe, ka man skolā tikai matemātika, fizika un programmēšanas prieki. Lai vai cik dīvaini, bet man pietrūkst literatūras un vēstures stundu. :/