cukuriņš
Cukurbiešu smarža iesitās man sejā un es sapratu, ka atpakaļceļa vairs nav un nebūs. Laiku nevar pagriezt atpakaļ un es to bieži nožēloju. Esmu palaidusi garām tik daudz iespējas un tik daudz kas ticis nepateikts un neizdarīts. Man vairs nav laika, es negribu visu dzīvi cīnīties par izdzīvošanu, es gribu visu! Nevēlos mūža nogalē sēdēt uz Avotu un Bruņinieku ielas stūra un pārdot puķītes, neatkarīgi- vai ir ziema vai vasara un pelnīt nolādētus santīmus, kā Almas tante to dara, es gribu pilnu komplektu... Visu mūžu man ir centušies iegalvot, ka es dabūšu visu ko vēlos, ka esmu savādāka kā citi un īpaša! Ha! Kā tad... es varu būt da jeb cik īpaša, bet tāpat neviens neko man klāt nenesīs, būs vien viss jānopelna pašas spēkiem, bet kā negribas. Par ko es esmu kļuvusi? Vairums teiks- tizla un ar dzīvi nepamierināta, un viņiem būs taisnība... Es nezinu ko iesākt ar savu dzīvi...es esmu neapmierināta, bet man ir bail kaut ko uzsākt. Sapņot jau var visi, bet vai to var piepildīt? Vissāpīgākais brīdis tuvojas- brīdis, kad man zudīs pamats zem kājām un sapņi sagrūs mazā pelnu čupiņā. Varbūt to esmu pelnījusi par nepietiekoši reālo skatījumu uz dzīvi. Viss nav skaisti un nekad nebūs. Viss ir tieši tā kā tas ir... pelēki.