es vēlos!
Viņa nekustējās. Tagad visa uzmanība tika pievērsta logam un lēnā vējā lidojošajām milzīgajām sniega pārslām.- Es gribētu būt lāpsta. Sajust uz savas metāla miesas tūkstošiem sniegpārslu un darīt kaut ko noderīgu. Man nav vajadzīga slava, bet apziņa, ka es esmu dzīvojusi. Es gribu kalpot un tikt aizmirsta, bet lai mani darbi būtu manāmi tanī vienā dienā kad nošķūrēšu sniegu. Es gribu, lai sētniece ar sarkanajām, nosalušajām un aukstajām rokām mani sapuvušu izmet miskastē un saka- tā bija laba lāpsta.- ha, ha, ha! Es gribu būt revolucionāre, dadaiste, sirreāliste, kubiste! Es vēlos apvērsumu un naidu! Es gribu iedurt dakšiņu savas skolotājas pierē un smieties, skatoties viņas lēnām asiņojošajās acīs. Sapņi man ļauj justies brīvai un es gribu kādu nogalināt. Jebkuru, ņemt dzīvību it kā tā nebūtu nekas svēts. Mēs esam radījuši Dievu, es radīšu velnu. Es piedrāžu uzskatus un slepkavoju idejas! Es dzīvoju! Kā ir ar tevi?