Aijā žūžu..
Atgriežoties mājās tieši pirms kariete pārvēršas par ķirbi (tikai nedaudz pirms pusnakts), nācās secināt ka dienas laikā frontē smagi cietuši dažādi apģērba gabali no Mazo Ķēmiņu garderobes, kopskaitā kādi astoņi (visi jau nākamajā rītā nepieciešami lietošanai cienīgā paskatā). Noskaidrojās, ka palīdzēt varētu tikai ūdens un pulvera sajaukums. Tā kā diskutēt ar kaimiņos mītošo mošķi (kurš pilnīgi noteikti būtu ieradies mūs apciemot, ja tiktu iekurbulēta veļasmašīna) nebija ne mazākās vēlēšanās, nācās ķerties pie Pelnrušķītes ikdienas ne-tik-patīkamās daļas un mazgāt visu ar rokām.
Rezultātā nakts sākās ap plkst. diviem.
Sešos nakts beidzās. Es pat nesaprotu, kā man izdevās uztvert īsziņā saņemtā paziņojuma jēgu, kas īsumā varētu skanēt "Vāri kafiju, ša būšu ciemos!". Kāda runa?! Ir māsīcas, kuras es pat trijos naktī būtu priecīga ar kafiju pacienāt.
Nu ja, nu tāda es es šodien klīstu pa ofisu - priecīga, bet neizgulējusies. Taisnības labad gan jāatzīst, ka laikam pat vairāk neizgulējusies, nekā priecīga.

..vispār, es tā padomāju - kādreiz (!) man ar četrām stundām miega būtu pilnīgi pieticis un varu saderēt, ka es pat nākamajā vakarā mierīgi būtu ieplānojusi kādu saviesīgu pasākumu, taču šobrīd esmu pārliecināta, ka paradīze ir vieta, kur ir vismīkstākie pilveni un vissiltākās segas.