Oi! Šis bija ilgs pārtraukums Cibā. Neizmērāmi garš piedzīvojumu posms, kuru knapi varu iespiest tajos datumos, starp sākumu un šodienu.
Laptops, klēpī, Stonewall Inn IPA uz blakus galdiņa, no kura noņemts tomātu krūms, kurš mani sargāja, no tizlās kaimiņienes loga, kura savāca istabu, kuru velejos es- jo es zinu- es sēžu uz balkona stundām ilgi, aizsmēķējot vienu cigareti pēc otras un nekad tās līdz galam nenosmēķējot, tikai izkvepinot, ka pretīgus pelnu smakas vīrakus. ( Tā šmara, tikko mani pasauca, lai pateiktu, ka man ir kaut kādas sapelējušas bulciņas, kuras viņa pati pārbīdīja, kad ievācās un es pieņēmu, ka ir izmetusi. Vēl viņa aizrādīja, ka dzīvoklis ir nekārtīgs, kamēr esmu jau kuro reizi pēc viņas uzskrējusi labierīcīās ļoooti netīram podam. Un arī viņas mati uz gaišās vannasistabas virsmas ir tāds pretīgs, bēēē)

Bļāā, kā es gribu projām, esmu piestrādājusi pie sava iekšējā miera, un cenšos dzīvot mierā, un mājās gribu mieru. Sēdēt uz balkona, rakstīt huiņu. Rakstīt grāmatas. Dzert alu. Nevis tādu derdzīgi smaidīgu morīti, kurai ļoti noderētu daudz terapijas sesijas.

Kura pirmajā dienā pieprasīja pārkārtot visu dzīvokli, aizvākt paklājus, jo viņai ir astma un tad doties pieskatīt kaķus, dzīvoklī, kurā ir paklāji. Tagad pieprasot man aizvākt manus putniņus, kuri dzīvo manā istabā, būrītī - jo.... tadadadadam (drum roll) jo, no viņiem var dabūt putnu gripu. Vai, tiešām viņa nevar meklēt uzmanību un pašapliecināties kaut kādā onlyfans vai tamlīdzīgi. Ironiski, ka vienīgais darvas piliens medus mucā, kas ir mana mierīga dzīve šeit ir melna.


Esam izpildījuši galveno cibas punktu. Pasūdzēties. Free theraphy.

Par citiem punktiem runājot, gaismas, nu beidzot ir izglītotas un ieguvušas maģistra grādu. Krājam tos education stats.

Vēl gaismas ir izbraukājušās krustu šķērsu pa pasauli un jutušās labi, it visur. Bet te- galapunktā- gaismas jūtās, kā mājās.

Kad šeit viesojos 2023. gada saptembrī ( laikam) man šķita, ka, baii, ekonomē uz serveru space un neielādē skaņu, jo bija tik klusu. ?Nav daudz auto, ir daudz velosipēdu. Ir klusu! Un man riebās.
Tagad es mīlu to klusumu. Un arī lauku klusumu. Tikko viesojos pie ļoti mīļa un tuva drauga, ļoti dziļos laukos. Divas dienas pavadīju teju bez telefona, bez datora. Beidzot iemācījos chill.

Nevaru iedomāties iemeslu, lai brauktu atpakaļ uz Rīgu, vai Maltu, vai ASV.
Man ir tik labi. Un es nevienam neļaušu iztraucēt šo mieru.
Es lieku mierā un vēlos, lai liek mierā mani.


Citās ziņās- kad man bija 22/24 gadi un priekšā vēl vesela dzīve es skrūvēju velosipēdus, domāju cik kruta būtu dzīvot Kristiānijā. Tagad man te ir workshopi, hojorkšopi. Varu ievākties kaut rītdien, ( bet, ir bet) bet ir- esmu tik nokomfortizējusies, ka ideja, ka man dušoties jāiet uz saunu brīvpilsētas vidū ir šausminoša. Tāpēc lūkojos uzmanu mīļo Kristiāniju no augšas, dzīvojot baigi garā novostrojā, kam tā brīvpilsēta ir tāds backyard.
Un, es skrūveju un laboju velosipēdus. Ļoooti gribu gulēt. Mierīgi izgulēties, bet vēl jāskrien! Tik daaudz jāizdara, pat bez nojausmas, ko, bet nevar apstāties, tad būs liels un pilnīgs pizģec.

Man jāreģistrē vēl tā nevalstiskā organizācija, tad jāreģistrē reliģija. Tad, es tā nopriecajos, ka esmu pabeigusi rakstīt stulbo maģistra darbu, ka uz darbu aizgāju gulejusi pusstundu. Arī mani ēšanas ieradumi nav labāki, pēc darba izdzertie pāris ali, saplusoti ar manas neuzmanības dēļ sajauktu cbd un draugu hašu man ļāva izgulēties slimnīcā. Tā teikt- nosvinēts godam!

Beidzot padalījos ar kādu, kas neesam mēs paši - bijušies grupas biedri, ar to albuma uzmetumu ko rakstījām, rakstījām un nedarakstījām, ievietojot youtube zem slēpta linka.

Beidzot gūstu prieku, kā man tuvs draugs arī lika un ieteica- strādājot ar rokām un necensoties darīt ko citu. Visu dienu skrūvē, labo- un domas, visas domas pieder man pašai. Ļoti tīkami. Ja neskata tās bulciņas, hujulciņas.

Acknowledge. Accept. Adapt. - Šādā secībā,- sirdsmieram un saprātam.

Satiku šeit nepārspējamu cilvēku, ļoti līdzīgs, bet vēl, ne īsti te, ne īsti tur. Viņam, samērā līdzīga mantra/teiciens/dzīves moto. Gari vakari sarunās, pastaigās, vazājienos pa bodegām, sarunās pie skursteņa un uz balkona, gan dzīvē, gan telefoniski. Interesanti. Nenogurstu. Liels prieks. Ilgi, jau ļoti ilgi vērtēju vientulību augstāk par bezjēdzīgu komunikāciju un ar prieku pieņemu, kādu iekšā taja vientulībā, ja palīdz saglabat to vientulības sajūtu.

Visuma kopkonektivitāte aizvien darbojas- sen neuzdodu jautajumus- kāpēc man tas ir vajadzīgs, tika pieņemu- pēc tam noderēs. Un noder, un esmu pateicīga.

Un klusu cīnos, lai varētu šo un varētu to vēl te padarīt, lai gan realitāte ir kāda ir- gribu dušā un gulēt. Riebjas iet gulēt, jo nav jau baigi garantēts tas rīts, un, ja ir- tas, ka tā nākamā diena būs labāka, vai tāda pati. Kā mans jaunais načaļņika teica, kaut kur pusceļā ar velo minoties uz centru- Are you ready for another shit day in paradise? Ir, ir tā Kopenhāgena tāda maza paradīzes oāzīte, gan ar būtību, cilvēkiem, ēkām, Kristiāniju, ar iespeju darīt to, kas tev patīk un aizvien spēt dzīvot, nevis izdzīvot, baigi novērtēju. Ir labi. Ļoti labi, bet es zinu- vienmēr var labāk.
Laiks būvēt!



Nez, kas mums ciba mainījies- kas vēl raksta, kas devies projām?

Kaut kur starp piezemēšanos un