Referendumam par godu iedzēru vīniņu, tieši tāda kritiskā deva, lai es justos salkans un siekalains. man pašam riebjas, kad esmu šāds, protams, es to neizrādu, bet atļaujos cibā ierakstīt, jo šī ir mana ekshibicionistiskā dienasgrāmata, gluži kā dzimumorgānu demonstrēšama, bet sirds jau intīmāk kā zemnabas vieta, ziniet. Gribas bučoties, bet nav ar ko, nemaz ar jebkuru es nevarētu, es pat ar veco sirdscilvēku nevarētu, jo nav jau tā, ka viss labais ir pagātnē, varbūt nākotnē vēl kādreiz būs, bet varbūt, ka nebūs, bet tad tā būs lemts, un es neraudāšu, bet ziedošu sevi izaugsmei, uzrakstīšu kādu stāstu. Bučoties vairāk nek'astāstu gribas. taču tas tikai šobrīd, jo esmu mazliet vaļīgs un atbrīvojies. Vismaz par garlaicību nevaru sūdzēties, jo esmu spējīgs pakrāsot ikdienu kā grāmatiņu "izkrāso pats!", jo cits jau neviens nenāks, vispār neviens varbūt vairs nenāks nekad. Visi tikai aizies prom. Žēl.