šķiet, ka esmu kaut kāds moceklis, lai gan it kā neesmu, šodien dienas pirmajā pusē nudien domāju, ka beigas ir klāt, jocīgi, bet skumji bija tikai mazliet, jo tā īsti šajā dzīvē es nevienam neesmu vajadzīgs, bet arī tas gluži izmisumā nedzen, un ne jau par to ir šis stāsts, bet gan par to, ka pēc mocībām tu (tas ir - es) atdzimsti kā no jauna, un laikam pat staro, jo šodien tikos ar cilvēkiem, kas man pazīstami jau 20 gadus, un viņi uz mani skatījās un jautāja, kas man labs noticis, ka tā mirdzot un labi izskatoties, es pat sašutu, jo man likās, ka vajag būt tieši otrādāk, heh, laikam katarse
tik nelāgi kā šodien nebiju juties gadu, bet tas noteikti saistībā ar stresu, nu ja, viss no nerviem. tas laikam introverta cilvēka lāsts, jo gandrīz nekad nekliedzu un nemēdzu kādam kaut ko briesmīgi pārmest, tādējādi viss sakrājas iekšā..