To, ka svešs vai jebkāds cits rakājas manī, es arī negribu, tas pat vienmēr ir bijis lielakais bieds, bet tajā vājprātā un pašiznīcībā pienāk brīdis, kad liekas, ka tā ir vienīgā izeja. Kad tiec fiziski lēnām nogalināts, un negribot to dari pats. Vispirms paralizēts, tad akls pamuļķis un traks.
Es, protams, priecājos, ka Tu vari pateikt "nē, es negribu, man nevajag" un arī noteikti negribu nevienu mācīt, bet novēlu, lai Tev nav jānonāk līdz tam, kad klauvēsies pie visām durvīm un izmisīgi lūgsies, lai kāds Tevi izglābj no sevis.