No sapņa pamodos bez prieka, jo sapnī bija ziema un daudz stārķu. Visi stārķi lidoja virs Brīvības ielas, pēc tam uz tās ielas krita, gar ielas malām bija krūmi, kuros slēpās stārķi, brīžiem Brīvības iela kļuva par upi, kurā slīka stārķi. Gāju pa Brīvības ielu un raudāju, jo tik daudz nomirušu stārķu, bet bija ziema, viņiem tur nebija jābūt, nevajag stārķiem ziemā staigāt pa Brīvības ielu.