Šovakar braucu tramvajā un raudāju, asarām neļaudams vaļu. Apraudāju savu pelēkumu, proti, ka sēžu tramvajā Nr. 7, bet pilsētas košums paliek aiz muguras, jo no visa aizbraucu prom. Pēc tam pie mājām stāvēju zem mākoņainās debess, un apraudāju mirušos, apraudāju, ka sen neesmu pie viņiem uz kapiem ciemos aizgājis, bet vakarnakt sapnī redzēju abus vecostēvus.