šķiet,ka esmu nonācis tādā savas attīstības stadijā, ka neko nevaru atlikt uz pēdējo brīdi, jo nav spēka, lai gan esmu tāds, kam patīk, ja ir stress un tad vieglāk koncentrēties,jā, koncentrēties tā nudien ir vieglāk, tad esmu pārņemts ar attiecīgo pienākumu, un nemanu vairs pasauli sevī, nemanu pasauli ap sevi, ir tikai viena doma, šaurais skrejceļš, bet vairs tā nevaru, jo uzmācas galvas reibonis un klauvējas sirds,esmu jau to teicis, bet kārtējo reizi ir nepieciešamība uzrakstīt vēlreiz, kaut kā jau sevi jāaudzina, laikam neiroveģetatīvā distonija jeb somatoformie traucējumi, kas rodas, latviski nepareizi sakot 'uz nervu pamata', tāpēc arī atliku darbu uz nākamo gadu, jo nevarēju to reiboni izturēt, un drusku jau ambiciozs tomēr esmu, jo nepakļaujos cilvēku ietekmei, kuri saka, ka vēl var paspēt uzcept, negribu nodot es sūdu, vai nu visu, vai neko, ja nav labs darbs, tad lai nav vispār, ja vēl es būtu pārliecināts, ka neko labu uzrakstīt nevaru, tad mēģinātu,vispār jau lohs, un pats vainīgs, izrādās, ka esmu izvēlējies tēmu, kuras pētīšana pat sagādā problēmas zinātniekiem, citu pētījumus, protams, sāku lasīt par vēlu, nezinu, citi kursa biedrīši nekādus pētījumus nelasot, bet savlaik, kad rakstīju šāda veida murgu pirmo reizi, mum sieborēja, ka svarīgi ir aptvert, ko un kā pasaulē par attiecīgo tēmu veikuši, vispār, esmu iepinies, tagad jau iedomājoties terminu 'good governance' griežas galva, bet citu tēmu neņemšu, par spīti jāizurbjas cauri, tagad vismaz saprotu, ka nav tik vienkārša, kā biju iedomājies, ko tu muļķītim padarīsi