Uz labu laimi atvēru šādu K.E. dzejoli

Zem sniega

Numurs ir izbalējis,
augums vēl stingrs kā stiegra,
bet cik nevaldāmas ir sāpes
zem sniega.

Nogriež maizi, bet piekož klāt
visu, ko sargi svieda.
Cik nedzēšama atmiņa ir
zem sniega.

Uzvalks ir izgludināts,
rēta ir gaiša kā rieva,
bet tajos gados it nemaz
nebija Dieva.

Seja saviebjas smaidā,
rīkle iedrebas smieklā,
bet cik no sakostās tautas guļ
sniegā.