Tik daudz ēnu, neviena cilvēka.
Tik daudz sev esmu melojis, un turpināšu melot.
Ne jau jums, tie neesat jūs, šeit neviena nav. Arī kad bijāt, tie nemaz nebijāt jūs. Jūs te nebijāt.
Šodien esmu nobijies no anti-realitātes. Mani realitāte nemaz neintersē, no tā esmu nobijies.
Rutīnas dēļ dzīvot? Prieka dēļ? Skumju?
Visgrūtāk man ir brīžos, kad dusmojos, tad rīklē ir "uz pusēm rāvējs", tas ir žņaudzošāks nekā kamols kaklā. Kamolu kaklā vismaz var satvert aiz pavediena, un ripinot izveidot sudraba ceļu.
Dusmas ir barjera.