***
Cibric, spudūc!
Ir daži krūmi,
uz kuriem mūc,
kad paliek drūmi.

Bet dižen daiļā bēdu lejā
ir atvērta reiz bakaleja.
Un tajā visu visu tirgo,
ko kāds pa sapņiem neizzirgo.

Bet kaudze sastādītu aktu
jau aizņem visai prāvu kaktu.

Lai nenotiktu milzu slaktiņš,
dots bēdu brāļiem īpašs kaktiņš.
Mēs tajā varam slēpties, bēgties, tverties...

Lai lipīgajiem pārāk nepieķerties,
stāv nomaļš ūķītis kaut kur starp mūsu jūtām.
Šeit ierakstītas vēstules uz nebūtību sūtām.

Mums viņas nepienāk.
Jo mums tās nepienākas.
Kad Viss ir izbeidzies, Nekas
no jauna sākas.

Un neizpratnē
maldās ziņotāji.
Tie paši, kuriem reiz
ar baltu karodziņu māji.

(Melgalvs, M., 1989)