Tikko kļuva līdz asarām skumji,ka pastkastīte,ko pagājušajā gadā lietoju,aizgājusi nebūtībā. Tur bija īpaši rakstītās un saņemtās vēstules. Šobrīd ir sajūta,ka gribas tās pārlasīt,bet šādas iespējas nav. Es nevienu no vēstulēm nesaglabāju datorā. Fiziski jūtu,ka gribas palasīt,bet jāiztiek ar atmiņu drumslām,jo tik garus tekstus nespēju restaurēt. Sajūtu atmiņa ieslēgusies,tāpēc gribas pārlasīt. Cik elektroniskā vide ir trausla. Tehniskās ierīces nāve paņem kapā to,kas tev dārgs,un tu paliec ar savām atmiņu lauskām. Papīrs ir uzticamāks.