Biju nomākts,tāpēc kliedzu un rāvu suni aiz siksnas,lai tak dirš ātrāk. Viņš sāka trīcēt un skatījās uz mani izmisis,apraudājos un atvainojos. Lūdzu dievu,lai piedod,ka biju zemisks. Glaudīju suni pa spalvai,tas sāka luncināt asti piedošanā. Pēc tam gāju un raudāju, un kļuva vieglāk. Iedomājos,ja nu šis ir mans pēdējais pavasaris,vēl tikai mēnesis,un atkal uz tumsu,tā sadomājos un satrakojos,lai gan gausties par rītdienu tak nedrīkst.