ak dieviņās, cik piepeši skumji kļuva, lasīju savu frendlisti, un kļuva neizsakāmi skumji. ne tā, ka jāraud vai jāaizmirstās, ne tā, ka sirds lēkā te uz vienu, te otru pusi, bet tā, it kā es sēdētu pie loga un skatītos kā rudenī vējš no kokiem triec lejā lapas, un tās virpuļojot krīt peļķēs, un es tur neko nevaru padarīt, un tai pat laikā tas ir miers, ka var pasmaidīt, jo es neko nevaru padarīt