Esmu nolēmis būt pozitīvs, nav ko pārdzīvot kaut ko, kas uz mani neattiecas. Piekrītu, esmu sašūmējies un iestāstījis sev nezin ko. Taču viss ir primitīvi, labākajā gadījumā sagadīšanās vai nelaimes gadījums. Man ir jābūt tam priecīgajam un pa retam palīdzīgajam, bet no citiem neko jā-negaida. Es jau nekad arī neesmu neko no citiem gaidījis. Tie, kas ir savējie, tie paši saprot, ka viņus pašus gaidu, nevis no viņiem kaut ko, bet tie, kas nav savējie, tie arī nav īstie, un viņu dēļ nav vērts matus plēst, jo plēšot matus var noraut skalpu, un ko tad es darīšu. Nevienu nelūdzu palikt, nevienu nelūdzu iet prom. Baidos tikai, ka lēmums būt pozitīvam izgāzīsies kā vecas durvis no eņģēm. Esmu cilvēks haoss, nevis plānotājs. Kur nu vēl spārnotājs. Varbūt pa retam tikai.
Labojies, gaili, labojies! Vai vismaz sevi pielabo, jo kā gan tu citādāk izdzīvosi..