es nevaru, un tai pašā laikā - varu, iztikt bez tā, kas man vajadzīgs. un ja jau varu iztikt, tad varbūt esmu tiai iedomājies, ka tas man ir vajadzīgs, bet īstenībā - nē. lai gan kristietis neesmu, taču domāju, ka dievs labāk zina, kas man vajadzīgs, kas nē, un attiecīgi - vai nu dod vai ņem, man tikai jāspēj sagremot, ka tas, kas ar mani notiek, ir labākais, kas var notikt. katru brīdi. protams, ir atkarīgs arī, kā pats darbojos vai bezdarbojos, bet tas mazajās lietās. jāsaprot, ka lielās lietas ir labākais, kas notiek, lai gan šķietami - nekas nenotiek, vai arī - tas, kas notiek nav tas, ko es visvairāk vēlos. vien galvā ir paisums un bēgums. cilvēki manā dzīvē ir viļņi- atplūst, un tad atkal reverss. vienīgais, kas paša rokās - noturēt līdzsvaru, un ja vien iespējams, tad nosargāt harmoniju.
nē, es šeit nerasktu par kādu konkrēti, bet gan 'vispār'