un kāds kaut kur teiks - re, viens gailis ir sajucis prātā
vai čukstēs - kāds nabadziņš

taču, nevajag žēlot. jo tas viss man piestāv - kaut kur pieķerties, pēc tam aizķerties un nokrist.

tāpat arī nebaidos, ka sāp. jā, es baidos nepamatotu pliķu un spļāvienu, bet kā izrādās, arī tā ir mācība. esmu tendēts saskatīt sūdos ziedus, un tas mani vairāk vilina, nekā ziediņos ieraudzīt mēslu.

vsivairāk es baidos no brīža, kad neko nejutīšu, kad man būs apātija un nevienam nepieķeršos, jā, tas, no kā pa īstam baidos, ir sastingums un tukšums.

kad manī būs tukšums un vienaldzība, tad varēšu godīgi pateikt - jā, esmu nelaimīgs, bet tad droši vien man būs vienalga, un neteikšu nevienam vairs neko. nu ja, un arī nelaimīgs nebūšu, jo būs tak - vienalga [šeit gan piezīmēju - ka dzīvošu tā, lai tā nebūtu]