sataisīju tēju, ko sen, sen ziemā pirku tās nosaukuma dēļ, ir taču skaisti mīnuss nezinu cik grādos dzert tēju, kas nosaukta "saulainais dārzs", īstenībā tā tikai tāda fasāde, pati tēja parasta kumelīšu tēja ar kaut kādu sārtu ziediņu piejaukumu, bet nekas, toties lūkojoties krūzē, tu ieraugi saulainu pļavu. sveci arī iededzu, jo liekas, ka slimam piedienas dzert karstu tēju sveces gaismā, jo sildoties nevar aizmirst, ka esi slims, kad slims staigā pa salu, tad gan nemaz nedomā: "re, kāds es saslimis nabadziņš!". uzrakstīju čīkstuļtekstu, bet tā nemaz negribēju, kas nekait apslimušam būt, nav jau nekāda briesmīgā kaite, parasta saaukstēšanās un turklāt pabaudu mājas dzīvi, man jau ir apnicis katru dienu iet uz darbu, tas nekas, ka tur ir labi, man ir apriebusies rutīna: "mosties, celies, strādā..", tagad vismaz vaļojo sun veseļojos... "mens sana in corpore sano", heh, tāds īsti vesels laikam nebūšu vairs nekad, prāts jau sašķobījies sen, bet nu dies ar to, dysfunkcija tik un tā ir funkcija