saulkrastos noķēru pirmās sniegpārslas, pavisam sīkas, tik tikko manāmas, bet īstas - baltas un aukstas. kad turp aizbraucām, saule mirdzēja, bet vēlāk, līdz ar vēju, debesu kreisā puse apmācās, patika, ka jūra izskatījās kā sadalīta uz pusēm, proti, vienā pusē, tur, kur virs tās mākoņi, ūdens zaļganpelēks, bet saules pusē - zils, spilgti izteikta robeža ūdenī debesu novilkta, žēl, ka nenobildēju, varbūt tāpēc i nebildēju, ka tik skaisti. sajūta jau ir galvenais. fotogrāfijā mirklis ir sastindzis, bet sastingums - tā vairs nav dzīvība.
taču tik un tā labprāt konservēju bildēs mirkļus.