Kad pie kāda atnāk zaglis,tas paņem tik,cik viņam nepieciešams,ja balstos uz šādu analoģiju,tad esmu paņēmis par maz,bet varbūt es esmu iemīlējies,un man viņa ļoti par maz,tāpēc trūkst,es kā gribulītis gribu viņu te,gribētu klausīties viņa stāstos,bet tas viss ir stulbi,ka šito rakstu,jau domājot par viņu es samulstu,kā gan lai es aizmirstu.. Kaut viņš man pateiktu kādu atvadu vārdu,ja nolēmis atvadīties,tad es arī varētu,bet pagaidām - nevaru,negribu